Šis apkopojums ir sagatavots, lai jaunieši būtu labāk informēti sarunai par vecuma diskrimināciju jeb eidžismu Latvijā un citviet. Šeit apkopotas nozīmīgākās atziņas no jaunākajiem statistikas pārskatiem un sabiedrības domu pētījumiem Latvijā un Eiropā.
SVARĪGIE TERMINI
Diskriminācija – ir neapmierināta atšķirīga attieksme kāda aizliegtā pamata dēļ: dzimums, rase vai etniskā izcelsme, ādas krāsa, vecums, invaliditāte, reliģiskā vai politiskā pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, seksuālā orientācija u. c. Tai ir vairāki veidi: tiešā vai netiešā, apzināta vai neapzināta, institucionāla diskriminācija, diskriminācija caur aizspriedumiem.
Diskriminācija vecuma dēļ nozīmē nepareizāks izslēgts kādā no nodarbinātības jomām, tā aptver arī sociālo jomu, veselības aprūpi, izglītību, interešu aizstāvību u. c.
Eidžisms ir bailes, necieņa, nepatika, izslēgšana, pārliecības process cilvēka vērtēšanā individuālajos attiecībās.
Eidžisms ir viedoklis, ka kāds domājams, rīkojas vai izturas pret cilvēku vecuma un novecošanas dēļ.
Stereotipi – vispārināti, vienkāršoti priekšstati, kas rada iespēju diskriminēt un mazināt cilvēku iespējas.
Vecuma stereotipi – priekšstati, kas balstās uz cilvēka vecumu. Tie var būt pozitīvi vai negatīvi, piemēram, jaunieši ir elastīgāki un radošāki, vecāki cilvēki ir pieredzējuši, bet lēnāki.
Aizspriedumi – objektīvi nepamatoti spriedumi par kādu cilvēku, cilvēku grupu vai sabiedrības parādību, piemēram, “vecāki cilvēki nespēj pielāgoties jaunajām tehnoloģijām”.
Eidžisms sabiedrībā – veidojas no vispārpieņemtiem priekšstatiem par noteikta vecuma cilvēku kā noteikta veida indivīdu, kā arī no uzvedības, kas atspoguļo šos priekšstatus.
Institucionālais eidžisms – sistēmas, kas ietekmē noteiktas vecuma grupas, piemēram, veselības aprūpes, izglītības un darba tirgus politikas, kuras rada nevienlīdzīgu attieksmi pret cilvēkiem dažādos vecumos.
Iekšējais jeb pašpieņemtais eidžisms – situācija, kad kādas vecuma grupas pārstāvis pieņem un iekļauj sevī sabiedrībā valdošos stereotipus, kas attiecas uz viņa vecuma grupu.
Vecuma diskriminācija – situācija, kurā persona tiek nostādīta sliktākā situācijā tikai diskriminācijas pamata – vecuma – dēļ.
NOVECOŠANA UN EIDŽISMS
Eiropas Savienības līmenī pēdējā laikā vairāk tiek lietots jēdziens “novecošana”, aktīva novecošana un sociālo barjeru nolīdzināšana saistībā ar novecošanu.
Jēdziens “eidžisms” (ageism) ietver 3 aspektus: attieksmes izpausmes pret indivīdiem pēc vecuma (attieksme 60–80 gados), Amerikas sociologs Roberts Batlers, ANO Nodrošinātās veselības aprūpes organizācijas pārstāvis, 1969. gadā ieviesa šo terminu, raksturojot diskrimināciju pret vecākiem cilvēkiem.
Mūsdienās eidžisma jēdziens tiek attiecināts ne tikai uz diskrimināciju pret gados vecākiem cilvēkiem, bet arī uz jauniešiem, piemēram, kad jauniešiem tiek liegtas iespējas pierādīt sevi darba tirgū pieredzes trūkuma dēļ.
Lai gan Latvijā sabiedrības novecošanās process vēl nav sasniedzis tik augstu līmeni kā citviet Eiropā, prognozes rāda, ka nākotnē šī tendence turpināsies. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2024. gadā cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, veido aptuveni piekto daļu iedzīvotāju, un līdz 2050. gadam šis skaits varētu pieaugt līdz trešdaļai.
Sabiedrības novecošanās rezultātā būtiski mainās darba tirgus, veselības aprūpes sistēma un sociālās aprūpes nozare. Līdz ar to aktuālāks kļūst jautājums par starppaaudžu solidaritāti, diskriminācijas mazināšanu un aktīvas novecošanas veicināšanu.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dati liecina, ka vecuma diskriminācija ietekmē cilvēkus visā pasaulē – aptuveni 50% cilvēku ir piedzīvojuši diskriminējošu attieksmi saistībā ar vecumu. Latvijā veiktie pētījumi rāda, ka aptuveni 76% aptaujāto piekrīt apgalvojumam, ka cilvēkiem vecākiem par 50 gadiem ir grūtāk atrast darbu.
Lai mazinātu eidžismu, nepieciešams izglītot sabiedrību, mainīt stereotipus un stiprināt dažādu paaudžu sadarbību. Vecums ir tikai viens no cilvēka raksturlielumiem, nevis ierobežojošs faktors – vecumam nevajadzētu noteikt cilvēka vērtību sabiedrībā vai viņa iespējas attīstīties.
EIDŽISMA IZPAUSMES IKDIENĀ
Vecums ir viena no pirmajām lietām, ko pamanām citās cilvēkos un atkarībā no mūsu kultūras un pieredzes, tas lielā mērā ietekmē priekšstatus un vērtējumus par konkrēto cilvēku un viņa personīgo vai spēju līmeni. Eidžisms pamatā ir priekšstati, ka vecums ir lemjošs faktors, kas kategorizē un ierobežo cilvēkus. Tas var radīt leģitimizētu, neapzinīgu stāvokli, kur nesenāk izmanto paaudžu solidaritāti. Eidžisma mērķis kļūst aizvien grūtāk pamanāms.
Piemēram, pusmūža vai tīri jauniem cilvēkiem par politiskās karjeras vai biznesa uzsākšanu: gan gados vecākiem, gan jaunākiem cilvēkiem vecuma dēļ var tikt liegts darbs; vai vecāku cilvēku noniecināšana izteikti no sabiedrības.
Eidžismu veido trīs elementi – stereotipi (kā mēs domājam), aizspriedumi (kā mēs jūtamies) un diskriminācija (kā mēs rīkojamies). Tas var būt institucionāls, starppaaudžu vai pašpieņemtais eidžisms. Institucionālais eidžisms izpaužas likumos, noteikumos, sociālajās normās, izstrādājot politiku un praksē kas netieši ierobežo kādas vecuma grupas cilvēku iespējas. Starppaaudžu eidžisms rodas mijiedarbībā starp dažādu vecumu indivīdiem, savukārt pašpieņemtais eidžisms rodas, kad cilvēks pats sev uzliek ierobežojumus, balstoties uz savu vecumu.
SABIEDRĪBAS NOVECOŠANA – GALVENIE RĀDĪTĀJI EIROPĀ UN LATVIJĀ
Sabiedrība noveco un tā ir ilgstoši novērota tendence, kas Eiropā sākusies pirms vairākiem desmitgadēm. Par to liecina gados vecāku iedzīvotāju īpatsvara pieaugums iedzīvotāju struktūrā un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļas samazināšanās.
Saskaņā ar aplēsēm Eiropas Savienībā (ES) 27 dalībvalstīs iedzīvotāju kopskaits pieaugs līdz 450,9 miljoniem 2040. gadā un pēc tam samazināsies līdz 416,5 miljoniem 2100. gadā. No 446,8 miljoniem 2024. gadā iedzīvotāju skaits līdz 2100. gadam varētu samazināties par aptuveni 7 %.
Personu vecumā virs 65 gadiem skaits pieaugs no 93,6 miljoniem 2019. gadā līdz 129,8 miljoniem 2050. gadā. Tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam ES iedzīvotāju vidējais vecums būs 47,4 gadi (salīdzinot ar 43,9 gadiem 2024. gadā). Jaunākā vecuma grupa (15–24 gadi) turpretim samazināsies no 47,5 miljoniem līdz 42,8 miljoniem cilvēku.
Latvijā sabiedrības novecošanās ir nedaudz straujāka nekā citās Eiropas valstīs. 2024. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 0,5 %. Pašlaik cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, veido aptuveni 21 % no kopējā iedzīvotāju skaita, un šis īpatsvars turpina pieaugt.
Latvijā dzīves ilgums palielinās, bet nedzirdētu strauji kā citur Eiropā. Sieviešu vidējais dzīves ilgums ir ap 79 gadiem, bet vīriešu – ap 70 gadiem. Prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam šie rādītāji pieaugs attiecīgi līdz 83 un 75 gadiem.
Līdz 2100. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā varētu samazināties no aptuveni 1,8 miljoniem līdz 1,5 miljoniem cilvēku, savukārt personu, kas vecākas par 65 gadiem, īpatsvars pieaugs no 21 % līdz 27 %.
Sabiedrības novecošanās process būtiski ietekmē arī darba tirgu – līdz 2050. gadam darbspējīgo cilvēku īpatsvars samazināsies no 62,7 % (2024. gadā) līdz 57,2 % (2050. gadā).
Kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā 2020. gada beigās bija 1 907 675:
- 0–14 gadu jeb pirms darbspējas vecumā – 305 188 personas (16%);
- 15–65 gadu jeb darbspējas vecumā – 1 211 074 personas (63,5%);
- 65+ gadu jeb virs darbspējas vecuma – 391 413 personas (20,5%).
AUG ARĪ VIDĒJAIS DZĪVES ILGUMS
Vidējais dzīves ilgums pakāpeniski pieaug visā pasaulē. Vidējais mūža ilgums pasaulē 2020. gadā sasniedza 75,6 gadus sievietēm un 70,8 gadus vīriešiem.
Savukārt Latvijā šie rādītāji ir daudz visai līdzīgi, lai arī pēdējo vidējā mūža ilguma pieaugums valstī ir nedaudz lēnāks nekā citviet pasaulē. Sieviešu vidējais mūža ilgums Latvijā sasniedz 80,4 gadus, kamēr vīriešiem tas ir nedaudz īsāks – 70,8 gadi.
AKTĪVA UN VESELĪGA NOVECOŠANĀS
Nenoliedzami Eiropā un Latvijā pastāvīgi tiek veikts darbs, lai veicinātu aktīvu novecošanu un paaudžu saliedētību veidošanu, ciešāku vērtību sadarbību sabiedrībā, vecuma diskriminācijas samazināšanu, kā arī ciešāku sabiedrības integrāciju vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Eiropas Komisija definējusi “aktīvu novecošanos” kā procesu, kurā cilvēkiem tiek nodrošinātas iespējas vecumam nepielīdzināmā vecumā veicināt godājamu un cieņpilnu sabiedrības saglabāšanu, kas rada resursu viņu veselībai, drošībai un līdzdalībai.
Šī pieeja nozīmē ne tikai ilgāku dzīvi, bet arī kvalitatīvu un pilnvērtīgu dzīvi – ar pilnvērtīgu dalību ģimenes dzīvē, darba tirgū, brīvprātīgajā darbā, sabiedriskās aktivitātēs un mūžizglītībā.
Pētījumi pierāda, ka veselīgas novecošanās elementi ir:
- spēcīgi sociālie tīkli,
- spēja pielāgoties situācijām,
- sociālā aktivitāte,
- pozitīvs pašvērtējums,
- jēgpilni mērķi un dzīves saturs,
- izpratne par personīgo potenciālu personības attīstībai.
PVO jau vairākus gadus piedāvā jaunu vecumposmu klasifikāciju, sekojot līdzi mūsdienu sabiedrības izmaiņām, kas ietekmē attieksmes no stereotipiem un aktīvas novecošanās konceptu:
| Vecuma posms | Apzīmējums |
| līdz 17 gadiem | nepilngadīgais |
| 18–65 gadi | jauns cilvēks |
| 66–79 gadi | vidēja vecuma cilvēks |
| 80–99 gadi | vecs cilvēks |
| virs 100 gadiem | ilgdzīvotājs |
Vecāku cilvēku loma sabiedrībā tikai pieaug, un tas potenciāli attīsta noturīgāku, aktīvāku un apgaismīgāku novecošanas konceptu, tajā pašā laikā paplašinot aktīvu darbību un sabiedrības dzīves formas, kas integrēti vecāku cilvēku sabiedrībā.
Sekmīga dažādu aizspriedumu un stereotipu plaisu mazināšana starp 50+ un pārējām vecuma grupām var sniegt pievienoto vērtību daudzās jomās, piemēram, darbaspēka pietiekamības izaicinājumos, ģimenes lēmumos sabalansēšanu un paaudžu pieredzes apmaiņu.
VIENĀDAS IESPĒJAS UN PIEKĻUVE DARBA TIRGUM
Neskatoties uz sasniegtajiem rezultātiem diskriminācijas mazināšanā, paaudžu solidaritātes veicināšanā sabiedrībā, kā arī darba mērķu un darba devēju savstarpējās sapratnes stiprināšanā, aizvien un arvien ir saskatāms dažādas stereotipu plaisas saistībā ar attieksmi pret veciem cilvēkiem.
2020. gada pētījums “Diskriminācijas izplatība nodarbinātības jomā valstī Latvijā” liecina, ka kopumā diskriminācijas līmenis darbavietās ir pakāpeniski mazinājies kopš 2011. gada, taču joprojām pastāv augsts vecuma diskriminācijas gadījumu skaits. 58 % strādājošo ir dzirdējuši par diskrimināciju saistībā ar vecumu, kamēr 39 % norādījuši uz personīgo pieredzi šādos gadījumos.
Vecuma ietekme kā visbiežāk minētā pazīme, kad ir diskriminācija nodarbinātībā – ar to ir saskārušies gan vecāki, gan jaunāki cilvēki, turklāt diskriminācijas gadījumu biežums palielinājies tieši vecuma grupā virs 50 gadiem, salīdzinot ar 2011. gadu, kad tā bija gandrīz divtik mazāk izplatīta.
Darbinieki līdz 54 gadiem un pirmspensijas vecumā (55–64) biežāk nekā citi atzīst, ka ir saskārušies ar zināmām netaisnības izpausmēm darbavietā.
Lai labāk izprastu sabiedrības attieksmi pret vecumu, nodarbinātības jomā atklājās, ka cilvēki vecumā no 50 gadiem tiek vērtēti kā mazāk konkurētspējīgi, īpaši darba slodzē ar intensīvu tempu vai jaunām tehnoloģijām. Eiropas Komisijas un Latvijas sabiedrības pētījumos secināts, ka 50+ paaudzes cilvēkiem ir lielāka pieredze un uzticamība, tomēr šī pieredze bieži vien tiek nepietiekami novērtēta. Turklāt šajā vecuma grupā ir augstāks ilgstošas bezdarba risks un pārlieku zema pārkvalifikācijas iespējamība.
Saskaņā ar CSP datiem 2023. gadā cilvēku vecuma grupā virs 50 gadiem, kuri strādā, to īpatsvars bija ap 58,2 %, kas ir par 1,3 % mazāk nekā 2019. gadā. Tajā pašā laikā sievietes šajā grupā ir nodarbinātas vairāk nekā vīrieši (59,8 % pret 56,7 %). Respondentu vidū vecumā no 65 līdz 74 gadiem 27,7 % personu bija bezdarbnieki vai nestrādāja, bet vēl 10 % – pensionāri, kas vēl turpināja strādāt.
DARBĀ DZĪVES MAKSIMĀLĀ REALIZĒŠANA
2020. gadā Latvijā nodarbinātības līmenis 55–64 gadu vecuma grupā bija 67,3 %, bet vīriešus 55–64 gadu vecumā – 70,1 %, sievietes šajā vecumā – 72,3 %. Krasi kontrastējoša situācija vērojama vecuma grupās virs 65 gadiem, kur nodarbinātības līmenis strauji samazinās vidēji līdz aptuveni 8,3 %. Tādā vidējā pozīcijā atrodas lielākā daļa pirmspensijas vecuma cilvēku, kuriem darba iespējas vēl pastāv, taču tiek ierobežotas ar darba tirgus nosacījumiem, darba devēju aizspriedumiem un sociālās apdrošināšanas mehānismiem.
Darba mūža pagarināšana tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem risinājumiem sabiedrības novecošanās kontekstā. Tomēr svarīgi ir nodrošināt līdzvērtīgus apstākļus cilvēkiem neatkarīgi no vecuma, piedāvājot iespējas mūžizglītībai, pārkvalifikācijai un veselīgu darba vides pielāgošanu ilgākai profesionālajai dzīvei.
MŪŽIZGLĪTĪBA
Nav tādu pētījumu, kas apstiprinātu, ka veci cilvēki nevar mācīties. Viņi ar savu pieredzi tieši apzinās, ko vēlas iemācīties. Pastāvīgā mācīšanās var palēnināt dažādu demences izraisīto un neapzinātu kognitīvo traucējumu, kas saistīti ar vecumu, rašanos. Nekad nav par vēlu domāt par izglītības ieguvi. Piemēram, 2016. gadā augstāko izglītību beigušo vidējais vecums absolventam bija 79 gadi. 15 augstskolu beigušie bija vecuma grupā virs 60 gadiem. No zinātņu doktoru kopskaita 15,3 % veido seniori (65–69 gadi).
2019. gadā ES pieaugušo (25–64 gadi) izglītības programmās iesaistījās 11,3 % attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju. Latvijā pieaugušo izglītībā iesaistīto iedzīvotāju īpatsvars ir zemāks nekā vidēji ES – 2019. gadā 7,4 % piedalījās pieaugušo izglītībā, kas bija par 3,9 procentpunktiem mazāk nekā vidēji ES.
FIZISKĀ AKTIVITĀTE, SOCIALIZĒŠANĀS, DIGITĀLĀS PRASMES
Strādājot cilvēki biežāk nodarbojas gan sev par fiziski, gan mentāli, kas palīdz uzturēt veselību. Šādu aktivitāšu nozīme, gadu gaitā, tikai pieaug, un arī vecāki cilvēki arvien vairāk atklāj, uztverot savu jaunību un radošo tonusu.
Eiropas Savienības tiesību cilvēku vecuma 75+ vidēji nedēļā pavada vismaz 3 stundas, veicot dažādas fiziskās aktivitātes – pastaigas, vingrošanu, dārza darbus, mājsaimniecības aktivitātes vai citas kustību prasmes. Latvijā šis rādītājs ir zemāks, tikai 54,7 %, kas ir par 16,3 % mazāk nekā vidēji ES.
Latvijā šī rādītāja uzlabošana būtu iespējama, veidojot vairāk sabiedrības veselības programmas un aktivitātes vecuma grupas 50–74 gadi un cilvēkiem darbspējīgā vecumā. Tomēr līdz ar gadu pieaugumu rodas starpība fizisko aktivitāšu intensitātē.
Darbā atbalstītas kustības, vingrinājumi un pastaigas palīdz uzlabot cilvēku garastāvokli, kā arī veicina plašāku piedalīšanos sabiedriskajās aktivitātēs, brīvprātīgajā darbā un mūžizglītības kursos. Šādi risinājumi palīdz mazināt sociālo izolāciju un depresijas risku, kas bieži tiek novērots vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Eiropas Komisijas pētījumi liecina, ka 55–64 gadu vecuma cilvēki Latvijā digitālās prasmes izmanto aktīvāk nekā 75+ gadu seniori. 2017. gadā 90 % cilvēku vecumā no 16 līdz 24 gadiem ikdienā izmantoja internetu, savukārt vecuma grupā virs 65 gadiem šis rādītājs bija tikai 28 %. Līdz 2020. gadam tas palielinājies līdz 41 %.
Tajā pašā laikā būtiski pieaudzis interneta lietotāju skaits cilvēku vecumā no 55 līdz 64 gadiem. 2017. gadā šo vecuma grupu pārstāvēja 69 %, bet 2020. gadā – jau 77 %. Šajā vecumā cilvēki visbiežāk internetu izmanto, lai iegūtu informāciju, veiktu bankas maksājumus vai iepirktos tiešsaistē.
Arvien vairāk cilvēku arī šajā vecuma grupā izmanto sociālos tīklus, lai sazinātos ar ģimeni un draugiem, kā arī sekotu līdzi aktuālajiem notikumiem.
Internets ir risks, ja digitālās prasmes ir ierobežotas, un mums vecāku cilvēku grupa tikai pieaug, jo tai pievienojas nākamā paaudze, kas savā ikdienā jau lieto digitālās tehnoloģijas visplašākajā veidā.
2020. gadā apkopotie dati rāda, ka 54,5 % iedzīvotāju vecumā no 55 līdz 64 gadiem izmanto datoru vai viedtālruni. 2019. gadā šis rādītājs bija 49,6 %. Tas nozīmē, ka cilvēki vidējā vecumā arvien biežāk izvēlas lietot digitālās tehnoloģijas savas ikdienas vajadzībām, un tas liecina par veiksmīgu integrēšanos digitālajā vidē.
Pieaug tendence veidot arī senioru kopienas un brīvā laika klubus, kur digitālās prasmes tiek attīstītas sociālas socializēšanās, ideālas priekumu veicināšanas un finanšu jautājumu kārtošanā.
COVID-19 IETEKME
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Latvijas Universitātes (LU) pētnieku apakšprojektā, kas īstenots valsts pētījumu programmas projekta ietvaros, analizēta pandēmijas ietekme uz 50+ gadus veciem Latvijas iedzīvotājiem.
Pētījums parāda, ka digitālās tehnoloģijas pieaugums vairāk nekā piecu apgūtušo, tādu veidu un piekļuve tās izmantošanai, lai saglabātu veselīgas aprūpes pakalpojumus. Tāpat digitālās tehnoloģijas maz izmanto tas, lai saņemtu internetā. Visplašāk tās starp gados vecākiem iedzīvotājiem tika izmantotas informācijas iegūšanai un saziņai ar ģimeni un draugiem. Vienlaikus tika izteikta starp Latvijas iedzīvotājiem vecuma virs 50 gadiem vairāku trūkst skaidrotu garu ar jēmu, gan ražošas trūkumu.
Vairāk nekā 75% aptaujāto atzina, ka viņus visvairāk un reālākā situācijā apmierinājies izolēšana, sabiedrības trūkuma ietekmēšana, kā arī citu veidu tiesiskās attiecības un iekļaušanās. Ankrētajos situācijās cilvēki izjutuši lielāku nedrošību, trauksmi un vientulību, kas negatīvi ietekmējis to labsajūtu.
Pandēmijas laikā tika secināts, ka ārkārtas situācijās strauji pieaug to cilvēku īpatsvars, kuri apgūst digitālās ierīces un tehnoloģijas. Apkopotā informācija liecina, ka šajā gadā vecākie iedzīvotāji, īpaši tie, kuri strādājuši, biežāk izmantojuši viedtālruņus un datorus darba un komunikācijas vajadzībām.
2020. gada Eiropas sociālo pētījumu ietvaros veiktais SHARE (Survey of Health, Ageing and Retirement in Europe) pētījums liecina, ka COVID-19 pandēmijas laikā palielinājās stresa un garīgās veselības problēmas, īpaši sievietēm vecumā no 50 līdz 74 gadiem, kuras piedzīvojušas sociālās izolācijas sekas, vientulību un ierobežotas fizisko kontaktu. Trešā daļa Latvijas respondentu minēja, ka izjutuši depresiju, bezspēcību, nogurumu un emocionālo spriedzi un ikdienas komunikācijas trūkumu.
Veselības ministrijas pārskatā atzīts, ka pandēmijas laikā būtiski pieauga digitālo prasmju nozīme. Bērni biežāk kontaktējās ar vecākiem un sūtīja tiem attēlus. Savukārt vecvecāki biežāk apmācīja bērnus e-komunikācijās.
Kopumā var secināt, ka pandēmijas laiks būtiski ietekmēja vecāka gadagājuma cilvēkus. Visbiežāk, kā secināms pētījumos, šo cilvēku vidū ir palielinājies digitālo tehnoloģiju lietojums, taču vienlaikus arī mentālais un emocionālais nospiedums ir augstāks, kā arī nav gluži atjaunoti sociālie sakari, īpaši tiešajā saziņā.
Vienlaikus, šī situācija ir kalpojusi par iemeslu, lai sabiedrībā arvien vairāk tiktu runāts par vienlīdzības principiem, vecuma diskriminācijas mazināšanu un dažādu paaudžu savstarpējo sapratni. Daudzi cilvēki mācību pauzā seniori pastiprināja pieredzes dalīšanos, kas par riskiem veselībai novērsa.
Sasniegts vērtības riski, jo īpaši senioriem, kuri dzīvo atsevišķi no saviem bērniem.
