Kāpēc ‘kareivis’ nav tikai vīriešu dzimtes vārds
Saistīt dzīvi ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ik gadu izvēlas vairāk nekā 15% sievietes. Vairums sabiedrības armiju uzskata par izteikti vīrišķīgu organizāciju, kur sievietēm ja nu gluži nav vietas, tad katrā ziņā ir ļoti grūti. Tas ir plaši izplatīts stereotips, kuram gan it nemaz nepiekrīt ne armijā dienošie puiši, ne meitenes.
Pie mīnmetēja ar bizi pār plecu
Mīnmetēju apkalpes komandierei Rūtai Ievai Štībelei ir 24 gadi, un viņa armijā ir jau piecus gadus. Viņas ikdienas pienākumos ietilpst pēc saņemtajiem datiem uzraudzīt mīnmetēju šāviņu uzstādīšanu un pārbaudīt, vai mīnmetēji ir atbilstoši sagatavoti šaušanai. Bērnībā gribējusi kļūt par ceļu policisti, tomēr vidusskolā, darbojoties jaunsargos, nolēmusi dzīvi saistīt ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Pēc obligātās apmācības Alūksnē nonākusi 2. mehanizētajā kājnieku bataljonā, Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, kur ilgstoši dienējusi Sakaru vadā, bet nu jau vairāk nekā mēnesi darbojas Mīnmetēju vadā.
“Man šeit nekad nekas nav bijis piespiedu kārtā. Pati esmu izvēlējusies savu ceļu, tāpēc no pieredzes varu teikt – ja tu zini, ko gribi, un nebaidies par to runāt, vari arī darīt tieši to, ko gribi,” stāsta Rūta Ieva. Viņa atzīst, ka sievietēm armijā ir gana plašas iespējas veidot karjeru: “Man patīk būt ārā kopā ar puišiem un komandēt, bet ir sievietes, kuras labāk jūtas biroja darbā. Protams, štābos šādi cilvēki ir ļoti vajadzīgi, viņi arī dara savu darbu, bez kura mēs nevarētu darīt savējo. Protams, sevi ir jāpierāda, nedrīkst sēdēt malā, neko nedarīt un gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Es arī pati esmu gājusi pie komandiera, runājusi, ka gribu iziet tādu vai citu kursu, un nekad nav bijis tā, ka mani neuzklausītu tikai tāpēc, ka esmu sieviete.”
Ikdienā no dienesta brīvajā laikā Rūta Ieva valkā kleitas – jo sievišķīgākas, jo labāk. Kad tikko iepazīti cilvēki jautā, kur viņa strādā, viņa liek uzminēt. Līdz šim nevienam neesot izdevies – parasti izskan tādas profesijas kā kosmetologs vai frizieris. Cilvēki netic, sak’, nu ko tāda meitene armijā... Viens no smieklīgākajiem jautājumiem, ko viņa dzirdējusi – kā viņa armijā tiekot galā ar saviem garajiem matiem. “Sapinu bizi! Tas jau neko nemaina – gari vai īsi mati,” smejas Rūta Ieva. Brīvajā laikā viņa sporto un atpūšas gluži tāpat kā citas jaunas sievietes.
Citām meitenēm viņa iesaka mest bailes pie malas un sekot savam aicinājumam – ja šķiet, ka īstais ceļš ir armija, tas noteikti jādara. Pašai gan arī nācies saskarties ar apkārtējo aizspriedumiem – ko tu tajā armijā, tev taču jādzemdē. “Nu jā, es dzemdēšu, un viss būs kārtībā! Cilvēki ir iedomājušies, ka te tikai ir šausmīga fiziska slodze. Es esmu izaugusi ar fizisko slodzi, zinu, ka to varu un manai veselībai tas neko sliktu nenodarīs, bet tie, kuri zina, ka varbūt viņiem to nevajag, var izvēlēties citus amatus. Armija – tas nav tikai pa mežiem, kā daudzi ir iedomājušies. Galvenais, kur jāsaņem visi spēki un jāiztur, ir tie trīs pamata apmācības mēneši, kas jāiziet visiem. Pēc tam jau katrs pats izvēlas, ko darīt,” stāsta Rūta Ieva un piebilst – karavīrs drīkst arī raudāt, bet, protams, nevajag to darīt katru reizi, kad ir grūti: “Man pašai ir tā bijis, ka ir grūti. Tad es aizeju kaut kur viena pati, izraudos, un ir labāk. Tas arī ir tāds stereotips, ka armijā nav emociju.”
Tiesa, atlaides tāpēc, ka esi sieviete, arī neviens nedod: “Pēdējos kursos biju vienīgā meitene, divus mēnešus bijām mežā, un vienīgais, kā pārējie centās pret mani jaukāk izturēties, – ļāva ilgāk pagulēt, varbūt to vienu saldumu atdeva. Tā, lai teiktu, tu šeit nederi, – man tā nekad nav bijis. Puiši jau skatās uz mani kā uz biedru, ja redz, ka visu varu, – labi, tu esi mūsējā.”
Nevis kā filmās, bet kā dzīvē
Svjatoslavam Priedeslaipam ir 28 gadi. Viņš ir Nacionālo bruņoto spēku 2. mehanizētā kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas vecākais speciālists. Ikdienā viņš pēc saņemtajām koordinātām aprēķina datus mīnmetēju sagatavošanai darbam un nosūta tos apkalpēm, kas savukārt sagatavo mīnmetēju šaušanai. Par dzīvi armijā viņu, mācoties tehnikumā, ieinteresējis kursabiedrs, kurš bija iestājies Zemessardzē. Tā pēc skolas beigšanas 21 gada vecumā Svjatoslavs pieteicās Nacionālajos bruņotajos spēkos. Alūksnē izgājis pamata apmācības kursu, bet jau skaidri zinājis, kurā vienībā pēc tam gribētu dienēt. Šobrīd viņš veiksmīgi apvieno dienestu ar neklātienes jurisprudences studijām.
Diendienā strādājot plecu pie pleca gan ar puišiem, gan meitenēm, Svjatoslavs ir pārliecināts, ka armijā vieta atrodas katram, kurš vēlas ar to saistīt savu dzīvi. “Es gan pats nekad neesmu bijis aizspriedumains pret sievietēm armijā, bet cilvēkiem ir dažādi uzskati – ka sievietes ir pārāk emocionālas, ka viņām jādzemdē bērni, bet bērna kopšanas atvaļinājums neiet kopā ar dienestu. Es tam nepiekrītu. Mums tieši kājniekos ir tādas meitenes, kuras visiem džekiem var parādīt velnu. Es daudz labprātāk dienētu plecu pie pleca ar šādām meitenēm,” atzīst Svjatoslavs, piebilstot – panākumi armijā atkarīgi tikai no paša motivācijas un intelektuālās kapacitātes, nevis dzimuma. Uzticība jānopelna gan vīriešiem, gan sievietēm.
Protams, darbs armijā nav piemērots katram. Svjatoslavs ar smaidu atklāj, ka ne viens vien nāk pieteikties, pārskatījies filmas un seriālus un pārliecināts, ka armijā tikai skraida apkārt un šaudās. Taču ikdiena ir daudzveidīga: dažādas starptautiskas mācības, šaušanas apmācība, braukšanas apmācība dažādām šoferu kategorijām, valodu kursi – pats tikko bijis angļu valodas kursos.
Svjatoslavs strādā no pirmdienas līdz piektdienai plkst. 9.00–17.00 – gluži tāpat kā vairums cilvēku citās darbavietās. Ja plānā paredzēts doties uz mežu, tad gan varot “pazust” uz nedēļu vai divām. Svjatoslavam gan netrūkst arī kuriozas pieredzes, kas saistīta ar cilvēku aizspriedumiem par dzīvi armijā. “Vissmieklīgākais, ar ko man nācies saskarties, – viena jaunkundze pajautāja, kā es tiku ārā no bāzes. Domāja, ka mums ir ieslodzījuma režīms un ka mūs nelaiž ārā. Es tad arī piespēlēju – kā tad, izlauzos, izbēgu, Militārā policija mani tagad meklē! Tas bija visjautrākais,” smej Svjatoslavs. Kāds mazs zēns reiz esot pajautājis, vai visiem armijniekiem ir obligāti jātetovējas, jo tas ir izplatīts stereotips – bravūrīgi mačo vīrieši, kuri pārsvarā tikai sporto un neko citu nedara. Taču Svjatoslavs atgādina – ikviens karavīrs ir tāds pats cilvēks kā visi citi ar savām problēmām un pārdzīvojumiem, kurš tāpat savā reizē apraudas vai izjūt jebkuras citas emocijas.
