Izvēlne Aizvērt

Satori diskusija "Cik atvērti esam kļuvuši?"

 “Atvētība ir vērtība” ietvaros 218. gad decembrī Ģertrūdes ielas teātrī bija skatāma izstāde “Ceļa stāsti”, kurā māksliniece Ieva Kauliņa multimediālā formā fiksēja Latvijā nonākušo patvēruma meklētāju un bēgļu piedzīvoto. Lai noskaidrotu, kā laika gaitā mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret vārdu “bēglis”, rīkojām publisku diskusiju “Cik atvērti esam kļuvuši?”, kurā “Satori” galvenā redaktora Ilmāra Šlāpina vadībā ar savu pieredzi dalījās ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis, publiciste, režisore un aktīviste Alise Zariņa, kustības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aizsācējs Egils Grasmanis, izstādes māksliniece Ieva Kauliņa, kā arī sociālantropoloģe un līdzautore pētījumam par migrācijas atspoguļojumu Latvijas medijos Agita Lūse. Diemžēl sarunas norise tika traucēta, jo, nerēķinoties ar aicinātajiem dalībniekiem un paneļdiskusijas formātu, savu viedokli uzstājīgi pauda nacionālās savienības “Taisnīgums” un apgāda “Apvārsnis” pārstāvji. Esam centušies tekstā pēc iespējas precīzi atreferēt visu diskusijas norisi, taču izlaistas vietas, kur runātāju balsis un teikto nebija iespējams izšķirt vai tas bija bezjēdzīgi.

          Ilmārs Šlāpins: Ir pagājuši jau gadi četri, kopš bēgļu, migrācijas un patvēruma meklētāju tēma ir satraukusi ne tikai citu valstu, bet arī mūsu sabiedrību. Joprojām notiek runas, strīdi un lemšana par to, kā izturēties pret cilvēkiem, kas meklē patvērumu, lūdz bēgļa statusu, un pēdējā laikā – arī pret tiem, kas vienkārši vēlas pārcelties uz dzīvi citā valstī. Attieksme pret minētajām tēmām ir attīstījusies, un šajā diskusijā es gribētu vismaz daļēji noskaidrot, kādā virzienā. Kā attieksme ir mainījusies Latvijas sabiedrībā, un vai šīs pārmaiņas mums nes kādu labumu, attīstību? Vai tās veicina to, ko mēs šeit gribam redzēt? Pirms gadiem 30 vai nedaudz vairāk par lamuvārdu kļuva jēdziens “migrants”. Toreiz neviens vēl neuzdrīkstējās tos cilvēkus, kas šeit ir iebraukuši padomju okupācijas laikā, saukt par okupantiem. Varbūt vienīgi kādi rūdīti pagrīdnieki, taču presē un puslīdz atklātās sarunās figurēja apzīmējums “migranti”. Padomju laikā vienus uz labākiem dzīves apstākļiem pārvietoja varmācīgi, citus atkal vilināja, solot darbu, dzīvesvietu. Cilvēki tika “migrēti” šurp un turp. Latvija, apzinoties to, ka vēlas atgūt savu neatkarību, diezgan nepārprotami formulēja sabiedrības attieksmi pret šo procesu. Ir pagājis zināms laiks, un mums ir nācies mēģināt noformulēt savu attieksmi pret cita veida migrāciju. Uz diskusiju aicinājām cilvēkus, kas ir dažādos veidos saskārušies ar šo jautājumu, taču sākšu ar Ievu – cik ilgā laikā tapa šis darbs? Ko tas no tevis prasīja? Ko tu sajuti: kāda ir šo cilvēku pieredze un kāda – Latvijas sabiedrības attieksme pret viņiem?

          Ieva Kauliņa: Šīs izstādes tapšanas laiks nesakrīt ar laiku, kad pirmoreiz sāku domāt par šo tēmu. Esmu piedalījusies arī tā saucamo “velkomistu” mītiņā, kas notika jau sen, tikko kā šis jautājums tika aktualizēts. Esmu arī kopā ar Jāni Balodi veidojusi izrādi, kur attālināti piedalījās dalībniece no Sīrijas. Izrādes veidošanas sākumā viņa bija laimīga, iemīlējusies, cerīga meitene Sīrijas galvaspilsētā, bet vēlāk nonāca situācijā, kurā gribēja bēgt. Mēs mēģinājām viņai palīdzēt, bet izgāzāmies, jo, kā jau zināt, tas ir ļoti dārgs pasākums. Šī izstāde ir tapusi manā domubiedru grupā, un idejas autore un satura veidotāja ir Marta Kontiņa, es vairāk darbojos kā māksliniece, ilustratore. Mēģinu cilvēkus, ko intervējam, un tēmas, ko apskatām, pārvērst tēlos. Par šo tēmu esmu domājusi daudz, taču tagad uzzinu vairāk par šiem cilvēkiem – to, cik viņi ir dažādi un kā nonākuši šajā situācijā. Es par to domāju arī ģimenes kontekstā, jo mums daudziem dzimtā bijuši Otrā pasaules kara bēgļi. Latviešiem ir šī pieredze, mēs zinām šos ceļa stāstus. Ne jau brīvas gribas dzīti, cilvēki izvēlas atceļot un iedēstīt savu dzīvi šeit.

Pilns diskusijas teksts pieejams šeit: “Satori” diskusija: Cik atvērti esam kļuvuši?